Bērni mūsu nāktone

Esi pirmais, kurš uzzina, kas jauns!

Esmu nolēmusi veidot jaunu rubliku par bērnu tēmu. Jā, tā atšķiries no vispārpieņemtā vidēja standara. Bet vai maz astrologi ietilpst standartos? :)

Es gribu iedrošināt tos vecākus, kuri šaubās vai audzina savus bērnus pareizi. Mūsdienu internetinformācijas burzmā nudien var apmaldīties.

Pirms sāku iepazīstināt ar savām atziņām, es gribu skubināt Tevi padomāt par savām pirmajām bērnības atmiņām? Ko atceraties ar vārdiem ''ģimene'', ''māja'', ''vecāki''? Kas pietrūka? Vai kaut kas bija par daudz?

Kamēr jūs domājat, padalīšos ar savām atmiņām. Tas ir aptuveni 2-3 gadu vecumā piedzīvotās. Es ar siltumu atceros mājas, mammu. Mīļu un smaidīgu mammu. Smilškasti. Šūpoles. Puķes. Dārzu. Jā, man laimējas ar mammu, kura manus pirmos 4 gadus nestrādāja algotu darbu, par prioritāti izvēloties laika investēšanu ģimenē, mājās. Esmu par to bezgala pateicīga! Ticu, ka tieši tas ir mani izveidojis tādu, kāda esmu. 

Protams, manai mammai būtu bijis daudz vieglāk iet sevi apliecināt karjerā, jo viņas izglītība tādu opciju atļāva, bet viņa izvēlējas laiku pavadīt kopā ar mani! Un, kaut es nebiju rūpju bērns, bet tāpat nācās atteikties no lietām un ektrām, kādas bija sievietēm, kuras varēja uzcirst daiļu kleitu un doties socializēties, bērnkopību atstājot kādam citam. Nē, es nesaku, ka omītes vai sirdsmīļas auklītes ir kas mazvērtīgs, bet tās nekad nespēs bērnam dot to, ko mamma. Vai vajag bērnu apdalīt? 

Es drīzāk gribētu teikt, ka šis ir jautājums par sievietes spēju pašupurēties un atteikties no daudzām lietām/izklaidēm par labu savam bērnam. Jautājums - vai sievietes ir tam gatavas, atteikties no savas iepriekšējās dzīves, lai to ziedotu bērnam, ģimenei?